Mēs izmantojam sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu optimālu lietošanas pieredzi un tīmekļa vietnes funkcionalitāti.
Apstiprinot sīkdatņu lietošanu, jūs paziņojat, ka piekrītat izmantot sīkdatnes saskaņā ar mūsu Privātuma politika
Pārvaldīt

Jevgēnijs Kozlovs: Ilgstoša atrašanās nulles punktā nozīmē vēl vairāk draudu nākotnē

25.03.2021


Ar pieejamo finansiālo atbalstu un sadarbības partneru pretimnākšanu vairums uzņēmēju šobrīd vēl spēj izdzīvot, taču ilgstoša atrašanās nulles punktā nozīmē, ka lielākie draudi ir gaidāmi nākotnē. Modes mazumtirdzniecības uzņēmuma "Baltika Group" meitas uzņēmuma "Baltika Latvija" valdes loceklis Jevgēņijs Kozlovs iezīmē situāciju, kādā šobrīd atrodas apģērbu veikali Latvijā un kāda izskatās to nākotne.

Atbalsts nestrādājošajiem darbiniekiem ir, bet cilvēki negrib sēdēt bezdarbībā

Ja uzņēmums ir strādājis godīgi un maksājis visus nodokļus, tad šobrīd tas saņem tādu pašu finansiālo pabalstu, kā izmaksātu darbinieku algās. Algas dīkstāves pabalstu veidā valsts pilnībā izmaksā visiem darbiniekiem, tie jūtas nodrošināti, turklāt tagad ir arī vienreizējie bērnu pabalsti, ka arī ikmēneša bērnu pabalsti. Cilvēki vienkārši sēž mājas, mācās ar bērniem. Noteikti ir liela daļa darbinieku, kuri strādāt negrib, bet ir arī tāda daļa, kas par savu darbu ļoti uztraucas, saprotot, ka situācija nemainās, un tieši neziņa biedē visvairāk. Ir arī tie, kas iepriekš, iespējams, ne visai negribēja strādāt, jo pārdevēja darbs ir dinamisks un fiziski nav viegls, bet tagad arī tā daļa gluži otrādi domā – kā lai darbu saglabā?

Ir jārunā skaļi par to, ka daudzus darbus var darīt no mājām, taču pārdevēji savu darbu mājās veikt nevar. Jautājums - cik ilgi iespējams atrasties mājās bezdarbībā un kas tikmēr notiek ar cilvēka psihoemocionālo stāvokli? Pārdevēja darbs arī prasa zināšanas, un tirdzniecības nozares pārstāvjiem ir jāprot ar cilvēkiem runāt, veidot kontaktu - no mājām nevar darīt pilnīgi neko no tā. Varu droši teikt, ka aprīlī/maijā, kad tas beidzot būs atļauts, atnākot uz darbu, darbinieki neatcerēsies rakstiski neko. Profesionālās zināšanās būs jāiegulda līdzekļi teju no nulles. Arī mums vajadzēs investēt darbiniekos, vēlreiz iemācīt, parādīt, lai viņi zinātu, ko un kā darīt. Atverot veikalus, tas vairs nebūs gluži tas pats darbs – realitāte būs pavisam cita. Un tas ir papildu slogs darbiniekiem, jo atrašanās mājās bez darba ir bijusi pārāk ilga un nevienu no drošās tirdzniecības koncepta posmiem mums nebija iespējas realizēt vai praktizēt savos veikalos, lai vispār saprastu, kā ar to strādāt. Arī runājot par potenciālo iespēju strādāt, pieņemot klientus pēc iepriekšēja pieraksta, darbiniekiem ir jāprot to organizēt, bet tādas pieredzes nav - šodien mums ir aizliegts to darīt.

Atbalsts palīdz uzņēmumiem izdzīvot, bet ne dzīvot

Ja runājam par to, kā šobrīd klājas uzņēmumam, varu atklāt, ka ar esošo atbalsta instrumentu var izdzīvot, bet neko vairāk. Mēs neko nepelnām, atrodamies nulles pozīcijā un saņemam apgrozāmo līdzekļu grantu, lai nomaksātu rēķinus un savas finansiālās saistības. Patiesībā ar saņemto atbalstu mēs varam visu nomaksāt tikai tāpēc, ka sadarbības partneri ir gatavi dod noteiktas atlaides un panākt pretī, savādāk apgrozāmo līdzekļu grants nav pietiekošs, lai nosegtu visās finansiālās saistības. Protams, mums ir arī tāds pluss, ka esam meitas  kompānija - tas esošajā situācijā ir milzīgs atbalsts vietējam uzņēmumam.

Jautājums ir, cik ilgi uzņēmumiem vajadzēs atrasties uz pauzes. Šāds stāvoklis nav veiksmīga izglābšanās, un tas nozīmē, ka lielākie draudi ir sagaidāmi nākotnē. Atveroties veikaliem, darbinieki atgriezīsies darbā un vismaz mēnesi darbu mēs viņiem atbilstoši likumam nodrošināsim, bet kas notiks tālāk? Skaidrs, ka mums būs jāsamazina veikalu skaits, daļa darbinieku laika gaitā vienalga zaudēs darbu, katrs uzņēmums meklēs savas iespējas izdzīvot un atgūt zaudētu peļņu. Darbs nebūs visiem - tas ir pilnīgi skaidrs -, par ko daļa darbinieku, sevišķi gadus vecākie, pārdzīvo, jo saprot, ka jaunu atrast būs grūti. Protams, ka ir arī gadījumi, kad darbinieks baidās atgriezties darba vidē, jo šobrīd tirdzniecības centrs tiek pozicionēts kā īpaša riska vieta. 

Neizpārdotās sezonas preces sūta uz strādājošajiem zīmola veikaliem ārvalstīs

Mēs beidzām strādāt decembrī, kad veikalos bija ziemas kolekcija, aktuāli bija biezie dūnu mēteļi un vilnas šalles.  Mums paveicās,  ka Igaunijas veikali strādāja visu šo laiku, līdz pat 11. martam, kamēr šeit bijām slēgti – tas palīdzēja ziemas preces iztirgot kaimiņos, tādā veidā nodrošinot arī pavasara/vasaras kolekcijas iepirkšanu. Protams, apgrozāmo līdzekļu atbalstu izmantojam, lai nosegtu finansiālās saistības ar visiem partneriem, bet naudas nepietiek, lai nosegtu aktuālās kolekcijas izmaksas un tālāk ieguldītu jaunās kolekcijas veidošanā. Jāsaprot, ja apģērbu veikalu, kas ir ciet no decembra vidus, nevar attaisīt vaļā pavasarī un turpināt tirgot ziemas mēteļus un šalles. Tagad ir vēl grūtāk, jo arī Igaunijā veikali ir ciet, kas nozīmē, ka uz pauzes ir visas kompānijas bizness. Vienīgā cerība, ka progresēs tirdzniecība internetā, kas mūsu gadījumā notiek centralizēti caur Igauniju un tādējādi nenodrošina peļņu arī Latvijas uzņēmumam.

Daudzu veidu preces cilvēki internetā iegādāties praktiski nevar

Ir viegli teikt, ka šobrīd tirdzniecība 100% ir iespējama internetā un varam turpināt darboties, bet realitāte ir pavisam cita. Cilvēki nepērk klasiskā piegriezums apģērbus attālināti, neredzot, kā tie izskatās dzīvē vai nezinot precīzu izmēru, jo šeit nav runa par brīva stila apģērbu, ko ir viegli iegādāties arī bez laikošanas un kur vairāk nozīmes ir stilam nevis piegriezumam. Tādas drēbes, kas neprasa īpaši precīzu izmēru, protams, pērk, bet jāsaprot, ka ir virkne apģērbu, ko ir gandrīz vai neiespējami iegādāties un pārdot internetā – piemēram, kostīms, vīriešu uzvalks, kombinezons, klasiska piegriezuma bikses. Skaidrs, ka precēm arī ir garantija un, ja kas nepatīk vai neder, to var samainīt, bet tas ir laikietilpīgs process – ieguldītie līdzekļi, piegādes gaidīšanas laiks, atpakaļ sūtīšana. Rezultātā interneta veikals ir pārslogots, klientiem nauda jāgaida nedēļām ilgi, un es ticu, ka ir sabiedrības daļa, kas to nevar arī atļauties tieši tādu apsvērumu dēļ.

Atļauja apģērbu tirgot pārtikas veikalos veicina negodīgu konkurenci

Noteikti jārunā arī par to, ka šobrīd vienīgā vieta, kur var nopirkt apģērbu klātienē, ir pārtikas lielveikali. Bet ar ko gan mūsu apģērbu veikals ir sliktāks, ja tas atrodas no 100 metrus tālāk? Klienti nevar aiziet ne pa kreisi, ne pa labi, bet ir piesaistīti pārtikas veikalam. Bet ko darīt, ja kaut ko nopirkt vajag steidzami un tas nevar gaidīt, piemēram, ja saplīst bikses, bet jaunas gluži vienkārši nevar iegādāties? Tā, manuprāt, pilnīgi noteikti ir negodīga konkurence, kurai nav nekāda loģiska pamatojuma. Pārtikas lielveikalos var nopirkt visu, kas veido rindas un ierobežo cilvēku skaitu, bet tajā pašā laikā, lai neveidotos cilvēku drūzmēšanās vienā vietā, klienti uz tepat blakus esošo veikalu, kur, iespējams, neviena tajā brīdī nav, iet nedrīkst.

Tirdzniecības centri tiek pasniegti kā lieli draudi

Šobrīd ir radusies ļoti dīvaina situācija – tirdzniecības centrus mēģina parādīt kā draudus, kur ir sevišķi nedroši, kas veicina cilvēku drūzmēšanos un kalpo tikai kā izklaides iespēja utt. Es arī saprotu, ka brīdī, kad atvērs visus veikalus, cilvēki uz tiem nāks, bet tikai un vienīgi tāpēc, ka ir sakrājušās vajadzības. Daudziem tiešām kaut ko vajag, un viņi nenāks vienkārši tāpat, jo nebūs, ko darīt. Mēs varam tirdzniecības centrā noņemt soliņus, atslēgt wi-fi, lai tā tiešām nav izklaides vieta, bet, kas notiks tālāk, ja sabiedrībai visu laiku tiks iestāstīts, ka tā nav droša vieta, ka tur ir slikti, ka ielas veikali ir drošāki? Visticamāk, radīsies cilvēku grupa, kas visu mūžu turpinās domāt, ka lielveikali ir nedrošākā vieta pasaulē, un izvēlēsies uz tiem neiet. Tādi paši gadījumi mums jau ir bijuši arī ar darbiniekiem.

Mums ir jāatzīst, ka apģērbu veikali un tirdzniecības centri kopumā ir daudz drošāki nekā mazie veikli, kuros pastāv tuvs kontakts starp pārdevēju un pircēju, jo tur gluži vienkārši ir mazāka platība. Tirdzniecības centri ir spējīgi ieguldīt līdzekļus drošības pasākumos un nodrošināt regulāru svaigā gaisa apmaiņu, lielu apsardzes darbinieku skaitu un apmeklētāju elektronisko uzskaiti, lai būtu droši, atšķirībā no mazajiem veikaliem un vietām, kur notiek krietni lielāka pulcēšanās.

Preces saglabāt uz nākamo sezonu nevar

Nereti sabiedrība līdz galam nesaprot mūsu izmaksas, neiztirgojot sezonas kolekciju. Cilvēkiem šķiet – kas tad tur liels, pārdosiet tos pašus mēteļus nākamajā ziemā. Tā varētu darīt ar apģērbiem, kas der vienmēr, piemēram, ar biksēm, vienkrāsainiem t-krekliem un citām vienkāršām garderobes pamatlietām, bet vairums apģērbu ir tendences, kas veido sezonu un kolekciju. Mēs nevaram puķainu kostīmu vai sezonālas apdrukas kleitu tirgot nezin cik ilgi, jo tādas preces nākamajai sezonai vairs nav derīgas. Šobrīd ir iepirkta jau gandrīz visa vasaras un pavasara kolekcija – mēs ieguldām naudu, cerot, ka mēs būsim vaļā kaut kādā brīdī, bet tagad atkal ir jautājums, ko ar to visu darīt?

Šeit arī ir jāsaprot, ka aiz preces, kas atrodas veikalā, ir arī cilvēki, kas šo kolekciju rada, šuj, sagatavo veikala plauktam – arī šuvēja ir cilvēks, kas gaida savu darba samaksu, kurai nevar pateikt: tavs šūtais mētelis netika pārdots, atstāsim to uz nākamo gadu, tad arī maksāsim algu. Tāpat te ir arī preču un audumu iepircēji; te ir dizaineri un kolekciju veidotājs, plānotāji, te ir apjomīga loģistika utt.

Jāmeklē radošu veidu, kā strādāt

Šobrīd gandrīz vai ir jādomā īpaši radoši paņēmieni, kā uztaisīt ieeju veikalā no ielas, lai varētu turpināt strādāt, dzirdot nākamo iespējamo scenāriju, kur ielas veikaliem varētu būt priekšroka ātrākai atvēršanai. Arī kolēģi Lietuvā par to sāk nopietni runāt, lai varētu neuztraukties par draudiem “būs vai nebūs, ko pieņems vai nepieņems”. Ar ko mēs esam sliktāki un kādā veidā tā ir godīga konkurence? Uzskatu, ka šādā scenārijā mums steidzami vajag veikala “Monton” sienā urbt caurumu un taisīt ieeju no ielas, jo mūsu gadījumā pie centra ieejas ir veikals “Douglas”, bet mūsu veikals ir 50 metru tālāk, tāpēc šo ieeju nevarēsim izmantot. Vai mums tiešām vajag būvēt savas ieejas visos veikalos, lai varam turpināt strādāt? Tas taču ir absurds!

Zīmolu apvienošana rada vēl vairāk izaicinājumu

Protams, mūsu gadījumā liels izaicinājums un biznesa risks ir arī zīmolu “Monton” un “Ivo Nikkolo” apvienošana. Mums bija ļoti svarīgi šajā sezonā pircējiem parādīt, kā tas izskatās un kāda ir jaunā zīmola attīstības virzība, bet tādas iespējas nebija, jo pārejas posmā veikali bija ciet. Šobrīd klienti nesaprot, kas īsti notiek ar abiem veikaliem, jo mums nav bijis iespējas to praktiski izskaidrot. Tagad nezinām, vai brīdī, kad veikalus atvērs, klienti sapratīs jauno zīmola konceptu. Igaunijā šī pāreja bija daudz vieglāka – veikali bija atvērti, uzsāka jauno sezonu, cilvēki redzēja aktuālo kolekciju, saprata kā tas viss veidojās un kā apvienojās abi zīmoli. Igaunijā mums bija iespēja arī atvērt vienu pavisam jaunu testa veikalu, taču šeit aizvien esam iestrēguši pie plāniem nevis to īstenošanas.

Ja tirdzniecības centra darba laiku pagarina, tad ilgāk jāstrādā būtu visiem

Tirdzniecības centra “Spice” darba laika pagarinājumu piedzīvojām jau decembrī. Taču daudzi citi nomnieki izvēlējās nestrādāt ilgāk un veikalus vaļā vēra tikai standarta darba laikā. Tas noveda pie tā, ka bija klienti, kas, uzzinājuši par pagarināto darba laiku, atnāca ap desmitiem vakarā un bija vīlušies, jo vairums veikalu patiesībā bija ciet. Uzskatu, ka nākotnē, organizējot darba laika pagarinājumu, tas būtu jādara piespiedu kārtā visiem nomniekiem, lai nerastos situācijas, kad pircēji apjūk, tiek maldināti un jūtas vīlušies. Rezultātā atdevi no šādas pieejas nejutām, jo nespējām piesaistīt pircējus pustukšā gaitenī blakus kaimiņu veikaliem, kas ir ciet.

Par kampaņu “#gribustrādāt: 

Tā kā daudzi uzņēmumi ilgo ierobežojumu dēļ ir pamatīgi noraizējušies par savām iespējām izdzīvot un darbinieku emocionālo un finansiālo stāvokli, ir izveidota atbalsta kampaņa “#gribustrādāt”. Tajā t/c “Spice” nomnieki un to darbinieki dalās savos pieredzes stāstos, kā viņi cenšas izturēt dīkstāvi un ierobežojumus, kas ne vienmēr šķiet vienlīdzīgi visiem. Kampaņa aicina lēmumu pieņēmējus ieklausīties tirdzniecības uzņēmumu viedoklī, kā arī diskutēt par priekšlikumiem drošai tirdzniecības centru atvēršanai.